LPUF

Latvijas Pārtikas uzņēmumu federācijas mājas lapā!

Maiznīcas “Dona” vadītājs Kārlis Zemešs: tiek pretnostatīti “mājražotāji” un “lielražotāji”.

Maiznīcas “Dona” vadītājs Kārlis Zemešs publicējis viedokļa rakstu par to, kā sabiedrībā tiek pretnostatīti “mājražotāji” un “lielražotāji”. Viņa paustajam viedoklim pieviejamies ar mēs.  

Cik “liels” drīkst būt “roku darbs”?

Kārlis Zemešs,
SIA “Dona” valdes priekšsēdētājs

Pirms dažām dienām vienā no Latvijas Radio raidījumiem dzirdēju diskusiju par “roku darbu”. Ekspertu lomā bija vairāki mājražotāji un amatnieki, kuri teju vai vienā balsī skaidroja klausītājiem termina “roku darbs” izmantošanu savas produkcijas mārketinga aktivitātēs. Galvenā doma: tā sauktie “lielražotāji” (gan nekonkretizējot, kas tieši ar to domāts) nemaz nevar un nedrīkst apgalvot, ka produkcija ir “roku darbs”, jo lielākos apjomos roku darbu nemaz nevarot realizēt. Citiem vārdiem, “roku darbs” šajā gadījumā ir tikai un vienīgi “šmaukšanās”...

Minētajā raidījumā dzirdētie eksperti un viņu viedokļi raisīja manī diezgan pamatīgas pārdomas. Vai tiešām ir tā, ka “roku darbs” un ar atbildību par rezultātu saražota produkcija – mūsu maiznīcas “Dona” gadījumā runa, protams, ir par maizi –attiecināms tikai un vienīgi uz mājražošanas apjomiem? Vai lielāks, bet sevi cienošs uzņēmums, kurš spējis iekarot tirgu tieši ar savas produkcijas ražošanu ar meistaru un maiznieku rokām, automātiski pieskaitāms vārdā nenosauktajiem un neprecizētajiem “lielražotājiem”? Vai tiešām vienīgi amatnieki, mājražotāji un individuālie uzņēmēji, kuri savu produkciju pārdod tikai pēc individuāliem pasūtījumiem vai gadatirgos, sabiedrības apziņā ir “īstāki” un tātad arī labāki ražotāji?

Jā, “Dona” jau sen nav pieskaitāma ne mājražotājiem, ne maziem ražotājiem, kas specializējas uz kāda noteikta produkta radīšanu. Taču, izmantojot raidījumā dzirdēto ekspertu terminoloģiju, par “Donu” varu teikt: mēs tādā gadījumā varētu sevi uzskatīt par “mājražotāju kolektīvu”, jo atšķirībā no katra individuāla mājražotāja, kas saražo vienu, varbūt desmit kukulīšus, “Dona” ražo vairākus desmitus dažādu maizītes veidu, bet kukulīšu skaits mērāms tūkstošos. Un tomēr – mūsu produkcija top ar pieredzējušu maiznieku rokām. Un katrs kukulītis tiek veidots ar mīlestību un sapratni par maiznieka darbu un profesiju. Tēlaini sakot, cik mīlestības mājražotājs ieliek vienā kukulītī, tik mēs – desmitos un simtos. “Donā” strādā maiznieki ar lielu pieredzi, vairāk nekā 20 gadu darba stāžu. Viņi savas zināšanas apguvuši pie īstām latvju saimniecēm, mācījušies receptes un senlaicīgās īstās mūsu maizes cepšanas iemaņas. Maizes cepšanā “Donas” meistari izmanto visas tēvutēvu receptes – mēs plaucējam miltus, raudzējam ar dabīgo ieraugu, veidojam kukulīšus ar rokām.

Tādēļ ir mazliet aizvainojoši dzirdēt šādu publiski izteiktu pretnostatījumu: īstie, veselīgie, patiesie nacionālie produkti ir tikai šie, bet, lūk, pārējie – tie jau “lielražotāji”, kuriem galvenais ir daudzums, nevis kvalitāte, tradīcijas un individualitāte (tātad – “roku darbs”). Un vārds “lielražotājs” vienmēr tiek lietots gluži kā nievājošs apzīmējums: sak, tie jau nav pareizie. Tomēr visas tradicionālās latviešu maizes īpašības un vērtības, kas paaudžu paaudzēs pārmantotas no mūsu senčiem, ir atrodamas arī mūsu – “Donas” – maizē. “Donā” mēs esam pārliecināti – tikai veidojot un radot maizīti ar maiznieka rokām, ar mīlestību pret savu darbu, saglabājas maizes dvēsele. Saglabājas latviskās tradīcijas, kas ļauj mums, “Donā”, radīt īstu un kvalitatīvu nacionālo produktu. Brūns un smaržīgs rudzu maizes klaips ir Latvijas simbols. Un “Donā” tiek strādāts tā, lai maizes klaips un maizes kukulītis būtu un paliktu mūsu dzīvesziņas un esības pamatu pamats. Drīzāk var pat teikt: mēs, tāpat kā citas līdzīgās maiznīcas, esam lepni, ka esam spējuši pacelt mūsu nacionālā produkta – maizes – ražošanu jaunā līmenī, pāraugot mājražošanas un desmit kukulīšu nedēļā slieksni.

22.02.2018.